Lli-050 water joy трансграничный маршрут «Круг счастья в Латгалe и Аукштайтии сказания и предания»
жүктеу/скачать 177.84 Kb.
|
LLI-050 WATER JOY Трансграничный маршрут «Круг счастья в Латгалe и Аукштайтии - сказания и предания» Протяженность маршрута в Латвии: ~ 515 км Протяженность маршрута в Литве: ~ 373 км Длительность маршрута в Латвии: 3 дня Длительность маршрута в Литве: 2 дня Начало маршрута: Логины в Шкилбенской волости Вилякского края Завершение маршрута: Ажуожеряй в Аникщяйском районе Количество объектов в Латвии: 29 Количество объектов в Литве: 25 Это происходило в старине, когда Бог сотворил мир и приступил к созданию Балтийского озёрного края. Как только он начал работу, так сразу к нему подходит чёрт и говорит: «Возьми меня в помощники!» Бог почесал бороду, подумал и взял. Бог строго наказал, чтобы чёрт работал достойно, тщательно выравнивая землю. Хорошо! Чёрт в поте лица стал трудиться в Лудзенском уезде, через Букумуйжу, Андрупене, Дагду, Краславу, Даугавпилс дошел до Аукштайтии. Там он снова встретил Бога. Пускай тот принимает работу! Бог поднялся на небесное крыльцо, осмотрел творение и в ужасе схватился за голову: «О боже! Почти весь Балтийский озёрный край в холмах и озёрах!» Бог не хотел принимать такую работу и приказал всё сделать ровно. Чёрт усмехнулся и сказал: «Хорошо подумай! Если мою работу не будем исправлять, то тогда нам обоим от этого будет толк». «Какой толк от такой проделки?», Бог сердился. «По твоим ровным дорогам люди будут ездить, заснув. Зато по моим дорогам никто не сможет спокойно проехать. Один, спускаясь вниз, призовет тебя: «О боже, как тут все изъезжено!» Другой, поднимаясь в горку, вспомнит обо мне: «Вот чёрт, что за гора!»» Бог пoдумaл и принял творение. В свою очередь, мы, отправляясь в путешествие по Балтийскому озёрному краю, до глубины души восхищаемся изумительной природой края, а также узнаём, как много сказочных легенд и таинств хранят туристические объекты, которые можно осмотреть, следуя по увлекательному маршруту «Круг счастья в Латгалe и Аукштайтии - сказания и предания».
Вилякский край, Шкилбeнская волость, Логины Тел. +371 29132664 На территории природного парка созданы три природных тропы, которые заканчиваются у места якобы утонувшей церкви. Рассказывают, что церковь утонула много столетий назад. Если в ночь на Пасху приложить ухо к земле, можно услышать колокольные звуки утонувшей церкви. На территории природного парка можно познать охраняемые растения, прогуляться по природным тропам, отведать разные травяные чаи и ощутить мир ароматов пряных растений. Доступно место для пикника у костра и возможность искупаться в ближайшем пруду. Если есть возможность задержаться подольше в этом красивом и тихом уголке природы, можно поставить палатку и переночевать. Время осмотра объекта: 1-1,5 ч.
Балвский край, Балви Тел.: +371 64521430, + 371 28352770 (Балвский музей), +371 29376933 (Мастерская древнего ремесла), www.balvi.lv Происхождение названия сада Лачу (Медвежeго) разъясняют двояко. Во времена поместья здесь был плодовой сад, и помещик держал медведя, а позднее земля принадлежала меру города Карлису Лацису. Гуляя по бывшему плодовому саду Балвcкой усадьбы будете удивляться огромными валунами, которые сюда привезены из всего Балвского края. Местные мудрецы говорят, что некоторые камни целебные. Найдите свой камень! В саду также находится пруд с островком – не проходите мимо! Недаром его называют «Островком любви» - надо только загадать желание, перейти через мостик, обойти островок и присесть на каменном кресле в центре островка. Если желание будет искренним – исполнится! Но если всё же не верите, то сходите в Мастерскую древнего ремесла и вылейте своё счастье из оловянного кусочка – будет на память! Время осмотра объекта: 1 ч.
Балвский край, Балви, ул. Бривибас, 48 (у Балвского музея) Тел.: +371 64521430, +371 28352770, www.balvi.lv Дуб, который находится в начале аллеи орешника в саду Лачу (Медвежьем), пережил времена поместья. Поэтому внимательный слушатель наедине наверняка расслышит в тишине какую-нибудь историю о тех временах, об умном медведе или об усадебной Белой даме. А усталый путешественник получит силу для продолжения дороги у векового дуба. Время осмотра: 20 мин.
Резекненский край, Нагльская, Гайгалавская волости Tел.: +371 29165392, +371 28301143, Zvejnieki-lubans@inbox.lv, www.rezeknesnovads.lv В то время, когда у озер была привычка перемещаться от одного места к другому, в том месте, где сейчас озеро Лубанc, был большой красивый город, жители которого, грешно живя, разгневали Бога, и он решил снести город с поверхности земли вместе с населением. Одним летним утром две старушки на окраине города стирали у реки и увидели большое темное облако, плывущее по небу. Вскоре облако достигло города и шумело так, будто дерево расщепляло. Услышав этот шум, одна из них кликнула: «Действительно, сестрица, это же Лубанс пришёл!» В тот же момент облако рухнуло на землю, похоронив своими волнами город со всеми жителями. Только две старушки спаслись, так как дали название озеру. Пришедшее озеро было там, где сейчас Рига. Каждый год посланец от озера Лубанс идет в Ригу и спрашивает, не построена ли Рига. Когда Рига будет построена, то озеро Лубанс вернется на свое первое место. Время осмотра: 1-1,5 ч.
Резекне Teл.: +371 64605005 Привлекательности руинам Резекненского замка добавляет неотъемлемая аура таинственности, которую несколько столетий сохраняет целый ряд легенд, посвященных замку и его бывшим жителям. В одной из легенд говорится, что в подземелье до наших дней находится дочь правителя Волкенберга Роза. Роза ждет, когда юноша освободит ее от проклятия. Роза сидит на золотом троне, охраняемом двумя собаками. Один с золотой, другой – с серебряной цепью вокруг шеи. Каждые девять лет в Пасхальную ночь, Роза выходит из подземелья, чтобы найти юношу, который освободит ее от проклятия - отнесет ее золотой крестик в костел и обрызгает Пасхальной священной водой. Розу спасти пробовали многие, но без успеха. Если отважные юноши умели одолеть зверей, нечистей и дьяволов, то крестик в их руках становился невыносимо тяжелым, и путь до кoстёла, длился вечность. Каждый раз, когда силы очередного смельчака иссекали, и он оставлял крестик, был слышен тихий плачь, и Роза тонула в подземелье на дальнейшие девять лет. Согласно другому рассказу, давным-давно жили в Резекненском замке король с тремя дочерьми. Каждой дочери король отдал по замку. Принцесса Резекненского замка влюбилась в гусляра. Отцу это не понравилось, и он заключил дочь в подвале. Там принцесса, сидя, спит на своем ящике приданого, полного золота, которое охраняют две собаки. Принцессу может освободить только тот, кто осилит собак. Были некоторые отважные, но никто не сумел справиться с собаками, так принцесса все сидит и ждет. Только одну ночь в году ей позволено выйти из подвала. Тогда она прогуливается вдоль реки Резекне, а затем дремлет целый год в подвале замка. Время осмотра: 1,5 -2 ч.
Резекненский край, Чорнаяс, Каунатская, Маконькалнская, Лузнавская волости Teл.: +371 64646712 (Администрация национального парка в Липушках), Резекненский край, Маконькалнская волость. Все озёра имели свои имена, только одно еще не было названо. Народ решил спросить имя первого прохожего. В это время мимо проходил старичок, спросили у него, как назвать озеро. Старичок ответил на русском языке: "Разна, то есть, по-разному. Все решили, что он так хотел назвать озеро. Так озеро и назвали озером Разнаc. Время осмотра: 1-1,5 ч.
Резекненский край, Маконькалнская волость Teл.: +371 64646712 (Администрация национального парка в Липушках), Маконькалнская волость, Резекненский край. На южном берегу озера Разнас поднимается один из самых высоких холмов в Латгале - Маконькалнc или Гора облаков (абсолютная высота составляет 248, а относительная - около 55 метров над уровнем моря). Когда-то на нем находился известный замок Волкенберг, построенный в 1236 году. Легенда гласит, что после смерти государя и его жены, владение замком Волкенберг разделили три дочери - Роза, Луция и Мария. Каждая из сестер на унаследованной земле построила новый замок: Роза – Резекне (Rositten), Луция - Лудзу (Lucina) и Мария - Виляка (Marienhaus). Рассказывают, что на Маконькалнсе, где видны руины, затонул замок с красивой девушкой - принцессой, которая была проклята. Девушку охраняет черная собака. В первой пасхальной ночи, принцесса выходит наружу и ожидает, не найдется ли кто-то, кто освободит ее от проклятия. Если кто-то хочет увидеть принцессу, надо взять черного кота, собаку и черного петуха и в полночь пасхальной ночи идти на Маконькалнс. Когда запоет петух, собака будет лаять и кот мяукать, тогда он сможет увидеть красивую девушку ... Так гласит легенда о Маконькалнсе и замкe Волкенберг. Замком могли бы гордиться жители любой местности, конечно, если бы он не затонул. Но мы гордимся Маконькалнсом - одним из высоких холмов в Латгалe! Мы предлагаем посетить легендарную гору Маконькалнс, насладиться прекрасной панорамой, открывающейся с горы и, если удастся, спасти принцессу от злой магии! Время осмотра объекта: 1-1,5 ч.
Лудзенский край, Цирмская волость, Дзеркали Тел.: +371 26324735,info@dzerkali-tur.lv,dzerkali@inbox.lv, www.dzerkali.lv Там, где сейчас находится озеро Цирмаc, раньше был пруд, куда местные девушки ходили стирать белье. Жители посёлка говорили, что где-то в ближайшей местности есть заколдованное место, если найти его, то все незамужние девушки выйдут замуж. Как-то раз собрались девушки у пруда бельё стирать. Вдруг далеко в небе появилось тёмное облако, которое быстро приближалось к водоёму. Всё вдруг стемнело, огромное облако нависло над прудом, девушки очень испугались, и одна крикнула «Цирм!». В тот же миг облако загрохотало, и как с огромной чаши вода полилась в пруд, превращая его в озеро. Девушки остались стоять на маленьком острове. Они поняли, что заколдованное место найдено. Не прошло и полгода, как все незамужние вышли замуж. Остров назвали «Островом невест». Новое озеро назвали Цирма. Благодаря озеру Цирма посёлок стал более оживлённым и населённым. И назвали его Дзеркали, как девушку, которая произнесла волшебное слово. Время идет, все меняется, сколько лет прошло. Но до сих пор ходят легенды о Дзеркалях – заколдованном и романтическом месте. Многие молодожены обвенчались здесь и до сегодняшнего дня живут в любви и согласии. Время осмотра объекта: 1,5 -2 ч. Oзеро Цирмаc - Лудза ~11 км
Лудзенский и Циблский край, Лудза Тел.: +371 65707203, +371 29467925, Т./факс:+371 65707202 (Лудзенский центр туристической информации), tic@ludza.lv, http://turisms.ludza.lv Жили две сестры – Люция и Розалия. И решили они построить каждая по замку. Места они выбрали на расстоянии 20 вёрст, друг от друга. Набрали огромную кучу камней и приступили к работе. Однако у них на двоих была только одна лопатка. Пользовались они ею по очереди, время от времени перекидывая одна другой. Раз Розалия не рассчитала силы, и лопатка, пролетев мимо Люции, с огромной силой врезалась в землю так, что она её еле вытащила. На том месте, где лежала ручка лопатки, образовалось Малое Лудзенское, а где сама лопатка – Большое Лудзенское озеро. Всмотритесь внимательно в их формы – ведь, похоже! Время осмотра объекта: 1,5 -2 ч.
Ludza, Baznīcas iela Tālr.: +371 65707203, +371 29467925, T./fakss: +371 65707202(Ludzas TIC), tic@ludza.lv, http://turisms.ludza.lv Senos laikos Ludzā bijusi liela pils, kurā dzīvojis bagāts ķēniņš. Ķēniņam bijusi skaista meita, kura iemīlējusi kalpu puisi. Ķēniņš mēģinājis meitu atrunāt no domas par precībām ar kalpa puisi, bet meita tēvā neklausījās. Tad ķēniņš no dusmām pateicis, lai pats nelabais meitu paraujot. Velns tā nu arī meitu aizrāvis uz pazemi. Ķēniņš no lielām sirdssāpēm drīz miris. Tad uznākuši kari un pils nopostīta. Cilvēki vairījušies iet pilij klāt, jo esot dzirdēts, ka pilī kāds raud un sauc palīgā. Kādu svētdienu trijiem ganiem pazudis ganāmpulks. Viņi to atraduši pie vecās pils. Viens no ganiem bijis bārenītis. Pārējie gani, to izjokojot, iemetuši viņa cepuri vecajā pilī. Bārenītis sācis gauži raudāt. Te parādījusies sakaista jaunava ar cepuri rokās, kas teikusi: „Nebaidies, es tev nekā ļauna nedarīšu, labais zēn, es esmu šīs pils nolādētā princese. Es tevi lūdzu, atpestī mani no burvības, kas mani tik daudzus gadus moka. Kad būsi divdesmit vienu gadu vecs, tad atnāc pie manis pirmā Lieldienas dienā un aizved mani sev līdz, bet tu nedrīksti neko vairāk ņemt sev līdz kā tikai mani.” Kad zēns izaudzis, viņš devās uz pili. Nogājis pa kādu alu pazemē, nonācis vairākās istabās, kas bijušas pilnas ar dārglietām. Pēdējā istabā bijusi pati princese. Jauneklis paņēmis aiz rokas princesi, lai izvestu ārā, bet tad pamanījis pie sienas divus skaistus vainagus. Vienu no vainagiem uzlicis galvā princesei, otru sev. Atskanējuši pērkona dārdi un jauneklis izmests uz pilskalna. Ļaudis stāsta, ka viņam vajadzējis vest tikai princesi, bet tagad princesei uz mūžiem jāpaliek pazemē. Objekta apskates ilgums: 1h.
Ludza, Baznīcas iela Tālr.: +371 65707203, +371 29467925, T./fakss:+371 65707202(Ludzas TIC),tic@ludza.lv, http://turisms.ludza.lv Kādu rītu viena sieviete gāja pa taciņu starp baznīcas kalnu un pilskalnu. Redz – viņai pretī nāk neredzēta, skaista, baltās un gaišzilās drānās tērpta jaunava. Svešiniece jautāja:
Pēc īsās sarunas abu ceļi šķīrās. Sieviete bija ļoti dievbijīga, tāpēc, atnākusi mājās, viņa devās pie svētbildes un ... ieraudzīja to pašu jaunavu, kuru nupat bija satikusi pie baznīcas kalna. Brīnumainā notikuma un tēla apraksta iespaidā tēlnieks Leons Tomašickis 20.gs. 30.-ajos gados Ludzā, pakalniņā pie Karņicku kapličas, izveidoja Sv. Marijas skulptūru. Liekas, ka ik dienu Jaunava Marija pavada dievlūdzējus un dod svētību tiem cilvēkiem, kas dodas uz katoļu dievnamu. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Ludza, laukumā pie viesnīcas „Valensija” Tālr.: +371 65707203, +371 29467925, T./fakss:+371 65707202 (Ludzas TIC),tic@ludza.lv,http://turisms.ludza.lv Kopš seniem laikiem Lūrupē bija liels un īpatnēji grubuļains akmens. Kādu rītu viena sieviete gājusi slaukt govis. Redz: pie akmens stāv zaldāti. Bet tikko viņa piegājusi tuvāk, zaldāti pazuduši. Sieva iesaucās: „Rupuči, pazuda!” Kopš tā laika akmens ieguvis nosaukumu Rupučainais. Tagad šis akmens atrodas Ludzā, iepretī pareizticīgo baznīcai. To pārveda un uzstādīja, kad pilsēta svinēja 800 gadu jubileju. Pamatos tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamām paaudzēm. Objekta apskates ilgums: 20min. Ludza – Opoļi ~32km
Ludzas novads, Brigu pagasts, Opoļi Tālr.: +371 28656530 Senos laikos Opoļu ciemā dzīvoja akls muižnieks. Kādu nakti sapnī nezināma balss teica, lai viņš aizejot pie lielā bērza un izrokot bedri, tad tur izveidošoties avots ar dziedinošu ūdeni. Lai kļūtu redzīgs, ar šo ūdeni jānomazgā acis. Muižnieks izdarīja visu tā, kā sapnī bija teikts un atguva acu gaismu. Par godu notikušajam brīnumam viņš Opoļos uzcēla kapliču. 21. septembrī — Dievmātes Piedzimšanas svētkos — svinīgā svētceļojumā uz Opoļu svētavotu dodas ticīgie no dažādām Latvijas un Krievijas pareizticīgo draudzēm. Objekta apskates ilgums: 30min.
Dagda Tālr.: +371 65681420, dagdas.fenikss@inbox.lv Senos laikos, kad Dagda vēl bijusi pavisam neliels ciems ar pārdesmit koka ēkām, tveicīgā vasaras dienā tajā izcēlies ugunsgrēks. To vērojuši divi makšķernieki viņpus ezera pie Ustjes. Viens latgaliski vaicāja: „Dag?”. Otrs apstiprinājis „Da....”. Tajā brīdī no Asūnes puses garām gājis noguris svētceļnieks, kurš, ilgodamies nokļūt baltajā, staltajā dievnamā, paātrināja soli, pie sevis atkārtodams dzirdēto: „Dagda, Dagda, Dagda....” Sasniedzis ciemu, svētceļnieks pacēla acis pret zilajām vasaras debesīm, kurās lepni iezīmējās kupoli un svarīgi apstiprināja: „Tā ir Dagda.” Tajā brīdī no nodegušo māju krāsmatām debesīs uzspurdza putns Fenikss, un Dagda sāka augt un atdzimt. Objekta apskates ilgums: 1,5 – 2 h.
Dagda Tālr.: +371 65681420, dagdas.fenikss@inbox.lv Sensenos laikos šajā vietā ir bijusi baznīca. Cīņa starp Dievu un velnu arī turpinās no seniem laikiem. Gan Dievs, gan velns prasa no cilvēkiem paklausību. Bet nu sanāca tā, ka cilvēki vairāk klausīja Dievu. Un tad velns sadusmojās uz cilvēkiem un aizraka baznīcu dievkalpojuma laikā ar visiem cilvēkiem. Tanī vietā, kur bijusi baznīca, tagad kalns, bet tur, no kurienes velns ņēma zemi, ir ezers. Vecāka gadagājuma cilvēki zināja stāstīt, ka viņi ir redzējuši ap pusdienlaiku no zemes paceļamies baznīcas torņus, un varējis saklausīt dziedāšanu. Kalna virsotnē ir neliela iedobīte, no kuras reizēm parādās cilvēks baltās drēbēs. Viņš padejo kalna galā un atkal nozūd. Pusnaktī ieklausoties, varot dzirdēt zvanus un pulksteņus skanam. Objekta apskates ilgums: 30 min.
Krāslava, Sauleskalna iela Tālr.: +371 65622201,tic@kraslava.lv, www.kraslava.lv Anna un Jānis ļoti mīlēja viens otru. Nebija Krāslavā cilvēku, kuri spētu tā mīlēt viens otru. Viņi abi gribēja precēties, bet Annas vecāki to nevēlējās, jo jau bija atraduši precinieku, un mīlniekiem aizliedza satikties. Mīlošās sirdis nevarēja dzīvot viena bez otras, un tāpēc katru nakti jaunieši skrēja uz lielo kalnu, lai satiktu viens otru. Tas ir Šokolādes kalns.Bet tas nebija ilgi, Annu apprecējās ar citu. Jānis nezināja, ko darīt un metās Daugavā. Anna uzzināja, ka viņas Jāņa vairs nav starp dzīvajiem, devās uz viņu abu iemīļoto tikšanās vietu... Tik daudz asaru bija izliets, ka viss kalns bija slapjš. Kad Anna paskatījās apkārt, ieraudzīja, ka viss kalns ir pārklāts ar zilām vizbulītēm. Tās atgādināja Annai par savu mīļoto. Katru gadu līdz pat vecumdienām Anna gāja uz Šokolādes kalnu vizbulīšu laikā un domāja par savu Jāni. Katru gadu Šokolādes kalnā zied zilās vizbulītes, kas vēsta par Lielo Mīlestību. Šai vietai ir Mīlestības smarža, īpaša aura vizbulīšu vidū... Objekta apskates ilgums: 30 min.
Krāslava, Augusta iela Tālr.: +371 65622201,tic@kraslava.lv, www.kraslava.lv 1838.gadā Krāslavā risinājās aizraujoši romantiski notikumi ar traģiskām beigām. Vienā no greznajam pils ballēm grāfa Plātera meita Emīlija iepazinās ar Eversmuižas īpašnieku virsnieku Jozefu Karņicki. Jaunieši iemīlējās viens otrā. Taču šai mīlai šķēršļus lika Plāteri, kuri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam citam bagātākam un dižciltīgākam viņu aprindu pārstāvim. Emīlija un Jozefs galīgā izmisumā nolēma doties nāvē: Jozefs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes 1838.gadā naktī no 3. uz 4.augustu Jozefs nošāvās, bet Emīliju pēdējā brīdī izglāba viņas kalpone. Karņickis tika apglabāts nāves vietā, kur tika uzstādīts piemineklis. Pēc dažiem gadiem viņa mirstīgās atliekas pārveda un apglabāja Eversmuižā, bet piemineklis palika. Jau 165 gadus te šis piemineklis, un nostāsts par lielu un uzticīgu mīlestību tiek nodots no paaudzes paaudzei. Līdz pat šodienai tautā šo pauguru sauc par Karņicka vai Mīlestības kalnu, bet avotu, kurš iztek no paugura pakājes - par Mīlestības avotu. Objekta apskates ilgums: 30 min.
Krāslava, Augusta iela 12 Tālr.: +371 65622201,tic@kraslava.lv, www.kraslava.lv Stāsta, ka akmens (garums - 2.8m, platums - 2.2m un augstums -0.7 m), bija daudz lielāks, bet apmēram trešā daļa no tā jau agrākos laikos noskaldīta. Tā sānos izkalta (5cm dziļa, 130 cm plata) liela taisnstūra virsma, kurā iekalts grāfu Broel – Plāteru dzimtas ģerbonis un gada skaitlis „1729”. Nostāsts vēsta, ka akmens vietā kādreiz bijis liels mežs, kurā medījis Polijas karalis Augusts II. Pie akmens karalis ieturējis maltīti, un par godu šim apmeklējumam akmenī iekala gada skaitli, bet pašu akmeni līdz pat šodienai sauc par Augusta akmeni. Iespējams, ka nostāstā ir daļa patiesības, jo Augusts II no 1697. līdz 1733.g. tiešām bija Polijas karalis, un 1729.g. Krāslava ietilpa Polijas teritorijā. Tomēr 1729.g. Krāslavas vēsturē ir vēl arī cita nozīme. Šajā gadā grāfs Plāters nopirka Krāslavas muižu, un šajā pašā gadā Krāslava ieguva miesta tiesības. Domājams, ka šie notikumi bija par iemeslu šo iekalumu tapšanai. Augusta akmens bija arī miesta robežakmens. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Daugavpils novads, Naujenes pagasts, Juzefova Tālr.: +371 65471321, muzejs@apollo.lv, naujenesmuzejs@inbox.lv Kādreiz Juzefovas parkā atradās muiža (1900.g.). No parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības. Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tajā krustu. Objekta apskates ilgums: 30 min.
Daugavpils novads, Nīcgales pagasts Tālr.: +371 65422818, info@visitdaugavpils.lv, www.visitdaugavpils.lv Tas ir Latvijā vislielākais laukakmens. Valsts nozīmes dabas piemineklis. Atrodas dziļi mežā, apmēram 6 km attālumā uz austrumiem no Nīcgales dzelzceļa stacijas. Akmens izmēri: garums – 10,5m, platums – 10,4m, augstums – 3,5m, apkārtmērs – 31,1m, virszemes tilpums – 170m³. Velnam reiz uznākusi liela skaudība pa Daugavas teiksmaino un vareno tecējumu. Viņš nodomājis reiz tam darīt galu, aizbērt Daugavu visā tās tecējumā Latvijas zemē. Kaut kur ziemeļos viņš piegrābis pilnu savu velnišķīgu retu sietu ar akmeņiem un traucies uz Daugavu. Netālu no Daugavas pamanījis, ka visi akmeņi jau izbiruši Latvijas ziemeļos, izņemot vienu lielu akmeni, kas nevarējis izkrist caur reto sietu. Dusmās grūdis arī to laukā, kas nokritis Nīcgaļa purvā, netālu no Daugavas. Šis akmens vēl arī šodien guļ turpat, izslējis savus divus kuprus un apsedzies ar sūnām. Objekta apskates ilgums: 30 min.
Daugavpils, Baznīcas 28 Tālr.: +371 65424194 19. gs. beigās Grīvā bija gan vecticībnieku, gan pareizticīgo dievnams, bet katoļu nebija. Pēc ugunsgrēka 1845.gadā Grīva bija pārvērsta gruvešos. Vietējie iedzīvotāji dienu un nakti lūdza Dievu, lai Tas pasargā viņus no nelaimes. Vienā lūgšanu naktī kādam daudzbērnu ģimenes tēvam parādījās Jaunava Marija un teica, lai cilvēki uzceļ baznīcu un lūdzas. Jaunavas Marijas parādīšanās notika nelielā dārzā uz grāfa fon Ettingena zemes. Negaidot rītausmu, vīrs steidzās šo ziņu pavēstīt kaimiņiem. Rīta pusē par šo notikumu zināja visa Grīva. Vietā, kur tika redzēta Jaunava Marija, ieradās pats grāfs. Viņš nokrita ceļos un ilgi lūdza Dievu. Pēc tam lika te novietot krustu, sakot, ka šo vietu atvēlēs baznīcas celšanai. Daudzbērnu ģimenes tēvs esot gājis no māju, vākdams ziedojumus baznīcas celšanai. Kad pēc 20 gadiem līdzekļi tika savākti, Grīvas iedzīvotāji lūdza atļauju baznīcas celšanai. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Daugavpils novads, Vecsalienas pagasts, Sīķele Tālr.: +371 65422818, info@visitdaugavpils.lv, www.visitdaugavpils.lv Tā atrodas aptuveni 9 km no Elernes. Sākotnēji Elernē, kas atradās Kurzemes hercogistē, bija tikai luterāņu dievnams (1650). 1771. vai 1777.gadā Sīķelē mežā stāvā kalnā kapu ielokā uzcēla katoļu baznīcu. Stāsta, ka šis koka dievnams darināts Daugavas lejtecē – Valdajā. Tad tas pa Daugavu ar baržām vests uz Elerni. Vakara krēslā, kad baržas tuvojušās Elernei, uz tām aizdegtas sveces. Sveču liesmiņas trīsuļodamas atspīdējušas ūdenī. Ļaudis to redzot, saukuši – „Brīnums! Brīnums!” Vēlāk katoļi ar luterāņiem baznīcas apmainījuši. Elernes luterāņu dievnams kļuva par katoļu baznīcu. Par neparasto darījumu vēsta ieraksts plātnē Elernes katoļu baznīcas grīdā. Zīmīgi, ka senais dievnams Elernē saglabājies līdz mūsdienām. Sīķelē koka baznīcas vietā uzcelts mūra dievnams (1819.g.). Objekta apskates ilgums: 20 min.
Daugavpils novads, Salienas pagasts, Jaunborne Tālr.: +371 65422818, info@visitdaugavpils.lv, www.visitdaugavpils.lv Krucifikss uzcelts uz laukakmens. Tā nišā - Jaunavas Marijas pastāvīgā palīga glezna. Uz gleznas rāmja uzraksts poļu valodā – lūgums Dievmātei, lai tā dotu veselību. Uzraksts datēts ar 1907.gada 15.oktobri. Uz misiņa plāksnes uzraksts – „Tavā patvērumā”. Nostāsts vēstī, ka krucifiksu uzbūvējis kāds zemnieks, kam 1907.gadā gaiša dienas laikā pie akmens izdevies noslēpties no ļaundariem, kas gribējuši viņu nogalināt. Otrs nostāsts vēstī, ka krucifiksu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Savicka vīra piemiņai, kas bez vēsts pazudis poļu sacelšanās laikā. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Daugavpils novads, Kalkūnes pagasts, Birķineļi Tālr.: +371 29272200, berkenele@inbox.lv Šo muižu un ģerboni – riteni ar izlauztiem spieķiem – tās pirmais īpašnieks it kā ieguvis no imperatores Katrīnas Lielās, kad tā reiz braukusi pa savas valsts nomalēm, lai redzētu, kā dzīvo viņas pavalstnieki. Braucot no stāvās kraujas, kas atradās muižas tuvumā, zirgi sākuši trakot. Kučieris tos vairs nevarējis savaldīt, un bijis skaidri redzams, ka augstā viešņa dabūs izpeldēties gar krauju tekošajā upītē. Pavadoņi nezinājuši, ko darīt, un no izbailēm stāvējuši kā sastinguši. Bet tur pat pie ceļa aris zemnieks, stiprs un spēcīgs puisis. Tas meties satrakotajiem zirgiem priekšā, saķēris karieti aiz riteņa un mēģinājis to apturēt. Ritenim izlūzuši trīs spieķi, bet kariete apstājusies pie pašas upes. Pateicībā savam glābējam Katrīna teikusi, ka viņš var iet veselu stundu, apspraužot zemes gabalu. Viss, kas šajā laikā būs apiets, piederēs vēl bērnu bērniem. Vīrs tā arī darījis, un vēlāk, iecelts muižnieku kārtā, saņēmis ģerboni – ratu riteni ar trīs izlauztiem spieķiem. Objekta apskates ilgums: 1 -1,5h.
Ilūkstes novads, Pilskalnes pagasts, Pilskalne Majestātiskā Šlsobergas (Pilskalnes) muižas pils vairs aplūkojama vien senās gravīrās, jo 1. pasaules kara laikā to iznīcināja Krievijas armijas artilērija. Saglabājušies vien pils vārtu fragmenti un dārzs (atrodas līdzās meža ainavu parkam „Pilskalnes Siguldiņa”). Dārzā redzams neparasts pieminekli, uz kura franču valodā rakstīts - "Mīļajai sunītei, vārdā Folija, 1892 - 1898". No paaudzes uz paaudzi mantots stāsts par grāfienes mīļoto Foliju. Reiz suņuks esot saslimis un grāfiene savam sulainim samaksājusi 25 zelta rubļus, lai tas sirdzēju nēsājot uz rokām. Grāfam tas neesot paticis un viņš samaksājis sulainim, lai tas nogalētu dzīvnieciņu. Kad sunīte bija devusies uz labākiem medību laukiem, grāfiene likusi to apbedīt pie pils un uzlikt pieminekli ar marmorā atveidotu suņa galvu. Līdz mūsdienām marmora veidojums nav saglabājies, taču pieminekli rotā kokgriezēja A. Belkovska uzburts suņa tēls. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Ilūkstes novads, Pilskalnes pagasts, Pilskalne Ezers atrodas līdzās meža ainavu parkam „Pilskalnes Siguldiņa”. Stāsta, ka senāk tur bijusi pils. Šīs muižas pilskungs pakāries un no tā laika spokojoties. Staigājot ap ezeriņu saģērbies kā dzīvs pašā pusdienas laikā. Savukārt cits nostāsts vēsta, ka te kādreiz valdījis ļoti bagāts, bet ļauns kungs. Vienmēr braucis zelta karietē, un naudas maiss līdzi. Kučieris nolēmis atbrīvot zemi no ļaunā kunga, un, braucot no kalna pie Dubezera, uzšāvis zirgiem ar pātagu un iebraucis taisni ezerā. Tā tur ezera dzelmē guļ zelta kariete. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Ilūkstes novads, Pilskalnes pagasts, Pilskalne Zīmīgi, ka šajā vietā pie Daugavas projekta „Water joy” ietvaros ierīkota atpūtas vieta ar lapeni, soliņu un galdu, kā arī laivu piestātne. Tad, lūk, kāda teicēja, kas dzīvoja Pilskalnē, 1947.gadā pastāstīja, ka viņas tēvs šajā vietā ķēris uguntiņas. Uguntiņām bijis noteikts ceļš. Pa mājas logu varējis redzēt, ka tās nostaigā 2-3 km līdz pārceltuves vietai Daugavā, pastāv brīdi un aiziet atkal atpakaļ. Tas tā bijis katru vakaru, ziemu vai vasaru, tumšās rudens naktīs varējis redzēt vislabāk. Kādreiz kādi 10 vīri sadomājuši uguntiņu noķert. Nodzinuši jau pie Daugavas uz prāmja. Bet tad uguns sākusi sprakstēt, sadalījusies 2 daļās un aizskrējusi, tad tā ilgi nav rādījusies. Viens ir gribējis šaut, bet kā pacēlis šauteni, tā notirpušas rokas. Uguntiņa degusi arī pie salmu kaudzes, taču salmi nav aizdegušies. Objekta apskates ilgums: 30 min. Pilskalne - Bebrene ~ 10 km
Ilūkstes novads, Bebrenes pagasts, Bebrene Tālr.: +371 26109353, benita63@inbox.lv Tā ir Dvietes upes labā krasta pieteka (garums 12 km). Nosaukums apliecina, ka visa Akmeņupes gultne ir klāta ar dažāda izmēra akmeņiem. Centīgs vēstures pētnieks var mēģināt atrast akmeni ar uzrakstu, kurš norāda uz to, ka šeit bijusi Pirmā Pasaules kara frontes līnija. Pie upītes ir ierīkotas atpūtas vietas, kurās var kurināt ugunskuru, ieturēt līdzpaņemto azaidu un pārnakšņot teltī. Turklāt upītē esot no Napoleona laikiem aprakta nauda. Kad Napoleons uzbrucis krieviem, tad tie atkāpjoties sabēruši visu naudu vārāmā katlā un ierakuši pašā upītes vidū, un pielikuši klāt akmeni par zīmi. Tikai akmeni kāds saimnieks no turienes paņēmis ēkas būvei, un tagad vieta diemžēl nav zināma. Objekta apskates ilgums: 1h.
Ilūkstes novads, Subate, Baznīcas 32 Tālr.: +371 65463357, gunta.semjonova@subate.lv Subates luterāņu baznīcai (1685.g.) Latvijas mākslas vēsturē ir īpaša vieta. Subates vārds tiek izmantots apzīmējot kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kas 18.gs. beigās veidoja vairāku Latvijas un Lietuvas baznīcu iekārtas. Sensenos laikos Subates novadā valdījis virsaitis – Subatis. Kaimiņos valdījis leišu virsaitis – Kunigaitis. Abi dzīvojuši naidīgi. Bieži vien Kunigaiša kareivji iebrukuši Subata novadā, postīdami ciemus un druvas. Kādu dienu Subatis sapulcinājis savus kareivjus un stājies Kunigaiša pulkiem pretī. Pārspēks bijis Kunigaiša pusē, un dienu no dienas Subata kareivju kļuvis arvien mazāk. Trešās dienas rītā Subatis stāvējis savas pils priekšā un skumīgi raudzījies tālumā, jo bija krituši visi viņa vīri. Skumju pilns Subatis iejūdzis četrus baltus zirgus un iebraucis no kalna ezerā. Līdz ar Subati ezerā iegājis baznīcas zvans. Klusos vasaras vakaros var dzirdēt ezera dzelmē klusu zvanīšanu, kura skan liegi un klusi kā no kādas citas pasaules. Ja kāds izvilktu šo zvanu, tad arī Subatis uzbruktu no ezera dzelmes. Bet senās pils vietā atrodas luterāņu baznīca. Objekta apskates ilgums: 20 min.
Zarasu rajons, Duseta Stāsta, ka reiz pie kāda muižnieka atbraucis otrs, lai pirktu zirgus. Muižniekam bijis kalps. Muižnieks licis, lai viņš zirgiem dodot auzas. Tā kā muižnieks bijis ļoti skops, viņš licis auzas iebērt vienā sietā. Redzot, ka zirgi viens otram kož, kalps pārbēris graudus divos sietos. To redzot, muižnieks kļuvis nikns un kalpu padzinis. Savukārt kalps, iekārtojies netālu no muižas, izveidojis ģimeni, kas arvien kļuvusi kuplāka, līdz izaudzis vesels ciems. Kad kalpam jautājuši, par ko viņš padzīts, tas sacījis – par diviem sietiem. No tā laika šo vietu sākuši dēvēt par Dusietais, bet vēlāk - Dusetomis. Citi stāstnieki apgalvo, Šventosios vārdā nosauca to upes daļu, kas tek no Sartu ezera līdz Neris upei, bet tās augšteci no Dūkštiem līdz Sartam sauca par Dusetu. Tamdēļ vēl arī runā, ka pilsētas nosaukums cēlies no upes vārda. Taču cilvēki aizmirsa pagātni un izgudroja vēl vienu stāstu. Tajā vietā, kur radās Dusetu pilsēta, kādreiz esot audzis liels un skaists mežs, kurā viens otru šķērsojuši divi ceļi. Viens no tiem vedis no Zarasiem uz Roķišķiem, bet otrs – no Utenas uz Obeļiem. Reiz uz Zarasiem gājis kāds vīrs un vedis sev līdzi divus vēršus. Apstājies krustcelēs lai atpūstos, piesējis vēršus, paēdis un devies, lai padzertos. Taču, kad atgriezies, vērši bija pazuduši. To vietā bijuši nomesti divi sieti. Tad vietu nosaukuši Du sietu, bet vēlāk– Dusetomis. Citi domā, ka Dusetu nosaukums esot radies no tā, ka laikā, kad cēluši katoļu baznīcu, šajā vietā bijušas tikai divas mājas vai divas sētas. Ir arī tādi, kas pilsētas nosaukumu attiecina uz vārdu «душить» (kr.val.) /„dusinti”(liet.val.), - smacēt žņaugt, un stāsta, ka vienam kungam, kas braucis no tagadējās kapsētas cauri biezam mežam, uzbrukuši laupītāji un sākuši viņu žņaugt. Taču nelaimīgais izglābies, uzbūvējis baznīcu, un apdzīvoto vietu nosaucis par Dusetu. Duseta- Sartu ezers ~2 km
Zarasu-Rokišķu rajons Laikā, kad mūsu senči vēl bijuši dzimtcilvēki, Dusetā dzīvojis viens labs muižnieks. Viņš uzbūvējis baznīcu. Rīgā tai nopircis lielu zvanu un nokristījis to par Jāni /Jono- liet.val./. Zvans patiesi esot bijis ļoti liels un smags. Ļaudis to veduši pa ledu kamanās, kurās bijuši iejūgti 12 brūni zirgi. Kad tuvojušies ezera salai, ledus ielūzis, un zirgi ar zvanu nogrimuši dzelmē. Nākamajā dienā zvans ar troksni uzpeldējis un sācis zvanīt. Ļaudis to gribējuši izvilkt, taču nekādi nav varējuši. Pēc trijām dienām zvans atkal uzpeldējis, iezvanījies un noslīcis uz mūžīgiem laikiem. Tad šajā vietā sacēlušies viļņi, sākušas griezties lielas ūdens vērpetes, un ledus saplaisājis. Tajā gadā, katrreiz, kad sācis skanēt Dusetu baznīcas zvans, dzelmē guļošais Jonas žēlabaini dunējis. Vēlāk par sevi devis zināt tikai lielu svētku laikā un pirms kādas nelaimes. Tagad tas esot sarūsējis un apklusis pavisam.
Zarasu rajons, Duseta Tālr.: +370 385 56135 Sen senos laikos nelielā muižiņā dzīvojis dusmīgs muižnieks, kuram neviens nav varējis izdarīt pa prātam. Šā muižnieka kalps esot iemīlējis ļoti skaistu meiteni un lūdzis saimniekam atļauju precēties. Taču muižnieks piedāvājis: „Uz ledus sarīkosim sacīkstes! Kurš no mums uzvarēs, tam piederēs meitene!” Kalps ļoti ilgi meklējis zirgus. Ar ļoti lielām grūtībām atradis divus, un kad pienāca sacīkšu diena, agri no rīta atbraucis pie ezera. Savukārt muižnieks licis iejūgt sešus labākos zirgus, tamdēļ kā vējš lidojis pa ledu. Taču ledus pēkšņi sācis plaisāt un sev apakšā paslēpis neganto muižnieku kopā ar visiem viņa zirgiem. Tā, lūk, kalps uzvarējis un palicis kopā ar mīļoto meiteni. Iespējams, ka šā notikuma dēļ ezers ieguvis savu nosaukumu. Taču nu jau vairāk kā 200 gadus katru gadu februāra pirmajā sestdienā uz Sartu ezera ledus norisinās zirgu rikšotāju skriešanās sacīkstes.
Zarasu rajons, Stelmužes apgabals, Stelmuže Stelmužes muižā ritējušas dzīres. Jaunieši līksmojuši un dejojuši, bet gados vecāki kungi sarunājušies ar dāmām. Viens muižnieks gribējis uzlūgt dāmu uz deju, taču pēkšņi nejauši paslīdējis uz ozolzīles un paklupis. Visi viesi sākuši smieties, bet kungs ļoti noskaities, satvēris ozolzīli un izmetis to pa muižas logu. Taču ozolzīle nekur tālu nav aizripojusi. Kāds uz balli nokavējies jauneklis atjājis baltā zirgā, un zirgs ar pakavu ozolzīli ieminis zemē. Pavasarī no ozolzīles izaudzis ozoliņš. Tas ātri audzis, kļūdams arvien spēcīgāks. To nespējuši nolauzt ne stipri vēji, ne ļauna roka. Ozols izauga varens ar staltu vainagu un kļuva par visas Lietuvas lepnumu. Par godu Stelmužes muižas nosaukumam ļaudis to nosauca par Stelmužes ozolu. Stelmuže-Zarasi ~13 km
Zarasi Sala, kuru agrāk sauca par Anglijas salu, atrodas skaistajā Zarasu ezerā, kas modri sargā Zarasu pilsētu. Tā ziemeļu daļā ir augsts zemesrags. Vecie cilvēki stāsta, ka uz tā līdzās priedei, atradās ļoti dziļa bedre, kurā glabājās ļoti daudz dārglietu un noburtas naudas. Kādreiz velns šajā alā ievilcis drosminieku, kurš gribējis paņemt šīs bagātības.
Zarasi Šis ezers ir gluži kā Zarasu ezera jaunākais brālis. Veci cilvēki stāsta, ka vietā, kur tagad virmo ezera ūdeņi, agrāk bijis augsts kalns, kura virsotnē bijusi baznīca. Taču vienreiz dievkalpojuma laikā baznīca kopā ar dievlūdzējiem nogrimusi. Kalna vietā parādījies ezers. Uzreiz pēc šā notikuma, kamēr vēl bija redzams dievnama tornis un krusts, katru dienu divpadsmitos arvien zvanījuši zvani, - darba dienās – pavisam klusi, bet svētkos – skaļi. Taču kad tornis un krusts pazuda, arī zvani apklusa uz mūžiem. Zarasi-Kunigu kalns~27 km
Zarasu rajons, Salakas apgabals Netālu no Salaku pilsētiņas paceļas liels kalns, kuru sauc par Kunigu jeb Priesteru kalnu. Šā kalna virsotnē reiz bija benediktīniešu klosteris un baznīca. Šo ēku pagrabos atdusējās mūžībā aizgājušie priesteri un mūki. Taču cilvēki izdomāja stāstu, par to, ka dzimtbūšanas laikos Salaku apkaimē dzīvojis priesteris, kurš ļoti cietsirdīgi izturējies pret cilvēkiem, kas apstrādāja viņa zemi. Tad, lūk, šis lielais kalns, no kura priesteris vērojis savus kalpus, atradās uz viņa zemes gabala. Kunigu kalns – Salaka ~ 2km
Zarasu rajons, Salaka Nostāsts vēsta, ka kādreiz šī apdzīvotā vieta bija liela pilsēta - 7 jūdzes gara, 7 jūdzes plata, ar 7 baznīcām un 7 klosteriem. Te atradās varena pils – Lielā Laba /Didžioji Laba/. Stāsta, ka zviedru kara laikā, zviedri slepkavoja ļaudis, laupīja viņu mantu, dedzināja mājas. Zviedri piekrita pārtraukt sirošanu ar nosacījumu, ja viņiem atdos Kunigu kalna (Priesteru kalna) klostera bagātības un dārglietas. Taču mūkiem bija žēl atdod dārgumus, un, nesot prom maisus, viņi paslēpās mežos. Pilsētas iedzīvotāji noskaitušies un uzbrukuši klosterim, un tas nogrimis. Stāsta, ka vēlāk nodedzinātās un nopostītās Salakas vietā atkal tika uzbūvēta pilsēta. Vēl stāsta, ka šajās vietās bija kņaza Uteņa medību lauki, un te tika audzēti vanagi (соколы – kr.val.) Šajā vietā Utenis nodibināja savu pilsētu un nosauca to par Sakalu. Salaka- Sventāja ezers~18 km
Sen senos laikos Sventāja ezera nemaz neesot bijis. Šajā vietā bijusi baznīca. Taču reiz no zemes izšļācies ūdens, kas noslīcinājis baznīcu un appludinājis tuvējo apkārtni. Baznīcas vietā radies ezers, kuru cilvēki par godu nogrimušajai baznīcai nosaukuši par Svēto /Švento/. Sventāja ezers – Ignalīna ~ 42 km
Ignalīna Leģenda vēsta, ka tajā vietā, kur plešas Iļģu ezers, senatnē bijusi kņaza Budra pils. Viņam bijuši deviņi dēli un viena meita – skaistule Līna. Kad iebrukuši krustneši, Budris kopā ar dēliem aizjājis karā un neatgriezies. Līna kļuvusi par novada un pils valdnieci. Viņai bijis lemts iemīlēties vienā no krustnešu gūstekņiem – Ignā. Ļaudis nosodījuši Līnu par šo mīlestību un kāzu dienā abus esot nolādējuši. Taču Pērkons (Perkūnas) par viņiem apžēlojies un atļāvis tiem apmesties ezera dibenā. Daudzus gadsimtus ļaudis dzirdējuši, kā ezera dzelmē raud Līna, un sapratuši, ka Igna un Līnas mīlestība vēl arvien ir dzīva. Kad te radās neliela pilsētiņu, tad to nosaukuši par Ignalīnu, lai vienmēr atcerētos Igna un Līnas neparasto mīlestību. Iļģa ezera nogāzē parādījās avotiņš, kuru ļaudis sauc par Līnas Asarām /Linos ašaromi/. Ignalīna – Gaveikeni ~ 8km
Ignalīnas rajons, Gaveikeni Dzirnavas atrodas Gaveikenu dienvidaustrumos līdzās Palaukinu avotiņam. Par šīm dzirnavām ir ne viena vien leģenda, kas stāsta, ka tajā velni dzīvojuši, ļaudīm ļaunu darīdami. Arī tagad laiku pa laikam tie esot manīti. Gaveikeni –Meironi ~ 6 km
Ignalīnas rajons, Meironi Tālr.: +370 38653135, anp@anp.lt, www.anp.lt 1977.gadā Lūšai ezera krastā pie Meironiem, radošās nometnes laikā, kokgriezēji izveidoja 16 koka skulptūras, tādejādi iemūžinot dabas skaistumu un Ignalīnas novada leģendas. Dažās skulptūrās attēloti velni. Veci ļaudis stāsta, ka viens velns vēl līdz šim dzīvojot pavisam netālu – Taramu ezeriņā.
Ginūči, Ignalīnas rajons Tālr.: +370 38653135, anp@anp.lt, www.anp.lt, www.fvs.lt/ginuciai Šīs ūdens dzirnavas 19.gs. uzbūvēja muižnieks. Šobrīd tās saglabājušas savu autentisko veidolu, un atrodas valsts aizsardzībā (19.gs. tehniskais piemineklis). Vietējie ļaudis par šīm dzirnavām sacerējuši daudzus stāstus un leģendas. Stāsta, ka dzirnavās kādreiz dzīvojis velns, kurš arī tagad reizēm atgriežoties un ālējoties.
Ginūči, Ignalīnas rajons Tālr.: +370 38653135, anp@anp.lt, www.anp.lt Ladakalni dēvē par Aukštaitijas Venēciju, jo tā ir viena no skaistākajām Lietuvas vietām. Ladakalnis ir kalns, kas paceļas 175 m v.j.l. Saulainā laikā no tā virsotnes var ieraudzīt 6 ezerus. Uzskata, ka šajā kalnā upurēja senajai dievietei Ladai – cēlsirdīgajai Mātei - visas pasaules radītājai.
Stripeiķi, Ignalīnas rajons Dzirnavas atrodas netālu no Kirdeiķiem. Vietējie iedzīvotāji zina leģendu, ka te kādreiz dzīvojis vecs melderis, kuram bijusi skaistule meita ar garu bizi. Kādā negaisa naktī pie dzirnavu durvīm pieklauvējis nomaldījies ceļotājs – ārvalstu tirgonis. Melderis viņu labi uzņēmis un piedāvājis naktsmītni. Tirgonis dzirnavās dzīvojis veselu nedēļu un tad neatvadījies pazudis, jo bija savaldzinājis meldera meitu. Meita ilgi raudājusi, bet tirgoni nesagaidījusi, noslīcinājusies ezerā. Tagad, kad ezera virsmu izdaiļo viļņu lentes un sīki vilnīši, ļaudis runā, ka tās ir noslīkušās meitenes bizes. Arī ezera nosaukums cēlies no lietuviešu vārda kasa – bize. Stripeiķi – Taurapils ~ 12 km
Utenas rajons, Tauragnu apgabals, Taurapils Nostāsts vēsta, ka sirmā senatnē šajā apvidū koklētāja pavadībā ieklīda spēkavīru vienība. Vienību vadīja Rigimants. Kad iestājās nakts, spēkavīri iemiga. Vienīgi vecais koklētājs negulēja un tik skaisti koklēja, ka no meža biezokņa izskrēja divi tauri, apgūlās un klausījās. Koklētājs prata sarunāties ar meža iemītniekiem. Tauri viņam parādīja ērtāku vietu ezera otrajā krastā. Tā bija ala. Spēkavīriem šī vieta iepatikās un viņi te uzcēla pili, bet saviem Dieviem – dievnamu. Jauno apdzīvoto vietu un pili viņa nosauca Tauru vārdā. Vēl šobaltdien ļaudis stāsta par noslēpumainu alu, kas atrodas Taurapils kalnā, no kuras klusās naktīs skan koklētāja kokles mūzika, kas priecē Rigimanta spēkavīrus. Taurapils – Šemaiti ~ 12 km
Utenas rajons, Tauragnu apgabals, Šemaiti Akmenī Moko iekalts gada skaitlis – 1860. Nostāsts vēsta, ka senatnē te dzīvoja cilvēks vārdā Mokas, kas cieši pieturējās pagānismam. Kad sāka izplatīties kristietība, viņš kopā ar sievu un dēlu devās ceļā uz ziemeļiem. Kad viņi bija mērojuši dažas jūdzes, ceļā gadījās Tauragnu ezers. Tēvs un dēls nolēma pārpeldēt ezeru, taču sieva neprata tik labi peldēt. Vīrs viņai pavēlēja peldēt un neatskatīties, lai tā nenobītos un nenoslīktu. Taču ezera vidū sievai ļoti sagribējās atskatīties, un viņa noslīka, bet tēvs un dēls laimīgi pārpeldēja ezeru. Abu bēdas bija tik nevaldāmas, ka viņi no sērām pārvērtās par akmeņiem. 1968.gadā akmeņi tika atzīti par ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Šemaiti – Ligamišķi ~ 51 km
Utenas rajons, Užpaļu apgabals, Ligamišķi Reiz bijusi laiva – no tīra zelta, taču dziļi paslēpta pilskalnā. Daudzi mēģinājuši to izrakt, taču tikko nodziedājis gailis, drosminieki uzreiz gājuši bojā. Taču Užpaļu novadā vēl arvien bijuši neatlaidīgi puiši. Kādu reizi divi jauni vīrieši nolēmuši izmēģināt savu laimi. Viņiem traucējušas raganas, tos centušās pierunāt maigas skaistules, taču vīriem, līdz brīdim, kamēr gailis nodziedājis, tomēr izdevies izrakt zelta laivu. Tad abi sastrīdējušies, jo nav varējuši vienoties, kuram tad guvums piederēšot. Bet tikmēr laiva pārvērtusies par akmeni, kurš šajā vietā guļ arī šobaltdien.
Utenas rajons, Užpaļu apgabals, Ligamišķi Krokules avota ūdens ir izdaudzināts par tā brīnumainajām īpašībām, jo tas ārstējot dažādas slimības, nesot laimi, sargājot no Pērkona (Perkūno) u.tt. Vecie ļaudis stāsta, ka kādā vasaras rītā šajā vietā ganītes ieraudzīja gaismas staru ieskautu Jēzu Kristu. Bērni nobijušies, taču metušies uz ceļiem un sākuši skaitīt lūgšanas. Kristus viņiem devis savu svētību un pazudis.
Upes nosaukums neviļus norāda, ka tā kādreiz bijusi svēta, vai nu tecējusi pa svētām vietām. Vietējie ļaudis stāsta, ka kādreiz pāri Sventājai braucis priesteris, kas slimniekam vedis Svēto sakramentu. Upe toreiz bijusi dziļa, zirgi ieniruši zem ūdens, bet priesteris izkritis no pajūga un noslīcis. Pēc šīs nelaimes upi nosaukuši par Sventāju. Ligamišķi –Narkūni ~ 10 km
Utenas rajons, Leliūnu apgabals, Narkūni Arheologi apgalvo, ka šī vieta esot bijusi apdzīvota 11. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras (pirms Kristus atnākšanas). Nostāsts vēsta, ka leģendārais kņazs Utenis te uzbūvējis pili un nodibinājis pilsētu. Vietējie iedzīvotāji kņaza vārdā nosaukuši pilsētas centrālo laukumu, avīzi un futbola komandu. Narkūni –Skudutišķi ~ 17 km
Molētu rajons, Suginču apgabals, Skudutišķi Četri Skudutišķu akmeņi guļ Skudutes avotiņa labajā krastā. Tie ir pelēki granīta akmeņi, uz kuriem redzamas zīmes: Dieva pēda /Dievo pėda/, Marijas pēda /Marijos pėda/, Vyties krusts/Vyties kryžius/ un Jēzus Sirds /Jėzaus širdis/. Līdzās akmeņiem atrodas avots, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par svētavotu. Pie akmeņiem, kurus uzskata par brīnumdarītājiem, dodas daudzi cilvēki. Bet Vasarsvētkos, kad Skudutišķu baznīcā notiek dievkalpojums, ļaudis pie šiem akmeņiem lūdz Dievu. Skudutišķi – Anīkšči ~ 32 km
Ludišķu iela, Anīkšči Stāstā „Laimes uguns” rakstnieks J. Вiļūnis vēsta par burvju uguni, kurai pieskaroties, cilvēks spēj visus citus padarīt laimīgus, taču pats pārvēršas par akmeni. Tāpēc kāzu dienā kļuvis par tradīciju līgavainim nest pa 87 akmens pakāpieniem savu līgavu šajā kalnā. Pakāpieni simbolizē laimīgas dzīves gadu skaitu.
Anīkšči, Kalno iela 25 Tālr.: +370 38178144, kalita@res.lt, www.kalitoskalnas.lt Anīkšču pilsētas augstākajā vietā – Kalitu kalnā kādreiz atradusies muižnieka Nukšta varenā muižas pils. Rakstnieks A. Vienolis te radījis sava nostāsta varoņus – muižnieku Nukšti, viņa deviņus dēlus un deviņas vedeklas. No Nukšta muižas pils Kalitu kalnā nav saglabājušās pat drupas. Tikai pats divkuprainais pilskalns vēl arvien vientuļi slienas pretī debesīm.
Anīkšču rajons, Anīkšču apgabals, Ažozeri www.anyksciuparkas.lt Anīkšču apkaimē, Sventājas upes labajā nogāzē, atrodas samērā liela (0,7 ha.) avotaina ūdens tilpne. Leģendas vēsta, ka te dzīvojušas laumas, milzīga zivs norijusi ebreja kazu, naktīs izpeldot gaišmataina bižaina jaunava (undīne). Vēl kāda leģenda stāsta, ka netālu no Sventājas upes staignājā nogrimusi neganta karaliene ar visu karieti un dābolainiem zirgiem. жүктеу/скачать 177.84 Kb. Достарыңызбен бөлісу:
|